i edit this world for me ...
Mums katram ir savi mērķi, savi sapņi, savas virsotnes, ko vēlamies sasniegt. Ja tas tiešām ir mērķis – nevis tikai sapnis, esi noteikti arī piedomājis, kā šo mērķi sasniegt. Soli pa solim. Un ar katra mazā mērķīša sasniegšanu, zini, ka esi nonācis tuvāk lielajam mērķim.
Bet tad pienāk tas viens solis, kuram nu nekādi neizdodas tikt pāri. Tu saki sev, ka esi izmēģinājis jau neskaitāmus veidus, bet nekas nestrādā – lai gan patiesībā Tu esi mēģinājis vienu un to pašu dažas reizes un vienmēr saņēmis to pašu rezultātu.
Un šeit rodas nepieciešamība kaut ko mainīt, kaut ko izdomāt savādāk, kaut ko pielāgot. Bet ir bail. Un šis ir moments, kurā mēs padodamies, jo nespējam pārkāpt savas bailes, un izmēģināt kaut ko ārpus mūsu komforta zonas.
Bieži šis viens, mazais mikromērķītis ir tas, kas mūs ir attūrējis no lielu lietu sasniegšanas, un mēs esam padevušies – nesasniedzot savus mērķus, samierinoties, ka esam tikai niecības.
Kamēr redzēsi, ka Tavam izvirzītajam mērķim IR vērtība – NEPADODIES! Nebaidies lūgt palīdzību, nebaidies kļūtīties! Es apsolu, ka pa ceļam pieļausi daudz kļūdu, daudz reizes sevī vilsies – bet ja reiz esi gatavs padoties – padomā, kāpēc vispār tik tālu esi atnācis, un cik daudz sevis esi mērķī ieguldījis! Tās kļūdas, ko pieļausi pa ceļam, kurām iemācīsies apiet rinķī, būt tieši tās kļūdas, kuras vairs nākamajā reizē nepieļausi – tās būs lietas, ko pa ceļam būsi iemācījies.
Dažreiz mums ir vajadzīgs piespiest sevi tikai nedaudz, nedaudz vairāk, lai sasniegtu to, ko citi nekad nav sasnieguši.
Lai nonāktu tur, kur neesi nekad bijis, jāiet par ceļu, ko nekad neesi gājis..
Bieži pats ceļš līdz mērķa sasniegšanai izrādās interesantāks nekā pats mērķis… Tas ir labi vai slikti – to jāspriež katram pašam.